Brigitas Baibas Krūmiņas dvēseles gājputnam ardievas mājot

Ata-Brigita

GĀJPUTNI ATGRIEŽAS MĀJĀS

Kad zvaigžņotā naktī kalnup staigā,
Liekas – zosu balsīm zvaigznes klaigā.
Dzērvju kāši un zosu bari
Šogad agri nes pavasari.
Kad lidoja zemu, saucu: kā klājas?
“Gājputni un dvēsele atgriežas mājās”.

Aizvakar nomira viens no maniem nesenākajiem un tuvākajiem draugiem, kuru nekad dzīvē tā arī nesatiku. Dažās vēstulēs sapratāmies tā, kā neesmu sapraties ar ilgi pazīstamajiem un bieži satiktajiem. Brigita man nodeva īstenošanai sava vectēva padomu gauži aplamā laikmeta panešanai. Tas skan “Dzīvosim tam visam garām”.

Brigita bija laikmets, kas neatgriezeniski paiet. Kā ar Imantu Ziedoni pagāja Dzeja, tā ar Brigitu paiet tas dziļais latviskums jebkurā valodā, kas nekad nešķiroja tautības, nebija politisks, bet dzīvs, dziļš un patiess. Brigita mīlēja nevis valodas, bet cilvēkbērnus. Arī mūsu sunenīti Bernu, par kuras katru bildīti gavilēja, vārdos staroja.

Tagad Brigita mūs mīl mūžīgi. Tikai bez viņas mums vienam otru mīlēt būs vēl par vienu pa īstam dzīvu cilvēkbērnu grūtāk. Bet mēs, Brigita, ar dievpalīgu centīsimies. Apsolām, ka tavas mīlestības vieta uz mūsu planētas tukša nepaliks. To aizpildīsim ar savu mīlestību.

Es tevi klātienē dzīvu nesatiku, klātienē neiešu tevi satikt arī nedzīvu. Visdzīvākā neklātiene ir lūgšana. Tajā turpināsim savu draudzību arī turpmāk – mūžīgi. Arī haiku valodā.

Kaspars Dimiters
28.03.2017

STEFANA – EZRAS MINŪTĪGS VĒLĒJUMS

。。。

pirmais sniegs roku ziemai rudens
dvēsele dzīvos mūžīgi un nemirs
purva lakstīgala dzied un nerimst
klaiņo vējš un nemierīgi stāsta par mieru
par Dieva dvašu, par tevi, par pirmo Ievu
purva lakstīgala lūgsnu cilpās aptur laiku
Jaunais Ādams klauvē… vecais atver
miera ostā piestāj svētais, pazemīgs, jo sevī vīlies
un atskatoties sauc: nožēlojami ir visi grēki
mīļie, lūdzu, piedodiet un mīliet

Stefans-Ezra Dimiters
Pirmā sniega iedvesmā
25.10.2016 / Uplejās

Stāsts par Dievā bagāto nabagu Robertu

roberta-dzimenite

Stefans-Ezra Dimiters 。2016. gada 22. novembrī 。Roberta dzimšanasdienā

Otrdienas vakarā noparkojos Dzirnavu ielā netālu no LIDO; sēdēju mašīnā, gaidīju mammu, viņai bija jābūt pie notāra. Skatos telefonā ziņas. Pie mašīnas pienāk kāds bārdains vīrs, atveru logu, viņš sasveicinoties saka “с Богом!”. Viņš prasa kapeiciņu ēdienam. Continue reading

MĒRENAIS • 1986.gada balāde

Vēl Atmodas nebija. Vērojot sabiedrību, likās – nekad nebūs. Visi atšālēti, lēmēti, režīma nokodēti. Bet Atmoda BIJA.
Arī šodien novērojam to pašu. Liekas, visi atšālēti, lēmēti, režīma nokodēti…
Vai atkal pirms Atmodas?
Dod, Dievs!

Otru giču man piespēlē Aicis – šodien Aivars Hermanis.