Brāļu Jēkaba un Stefana-Ezras mīlestības dzejoļi DZEJAS DIENĀM un naktīm

Klājā nāca tik tikko, tikos un tikos… Cipariņiem runājot, 2017.gada augustā.

IESKATS JĒKABA UN STEFANA-EZRAS MĪLAS DZEJĀS

JĒKABA…


es redzēju
kā tu ar čiekuru raksti upē dzejoļus tad
skrien un kāpās paslēpusies
bērnišķīgi vēro
kā jūra tos lasa
tikai atceries –
kad vakarā nāksi mājup
durvis
būs pilnas
ar ūdenskritumiem


sašņorē kalniem bizes
un ar oranžām čībiņām vilcienā
lasi grāmatu par
deviņu centimetru garām vabolītēm
tad tavā ceļa somā termometrs
un nabaga kājas virs miskastes horizonta
kā divi skumji elektrības stabi
gliemežnīcas jau ir pilnas ar
veco laiku lokomotīvēm
un koka tiltiņiem
pār upi no rīta
tikai laternās sveces iededzini vēlāk
kad niedrēs čalojot
apsūnos klusums
zem loga virs mums

SAKĻAUJ

sakļauj loga rūtis
manos aličos iemaldījusies
pie saskrāpētiem vaigiem
viena
novakare
pār rītdien saliktām rokām
koka krustā
glābšanas laivu grebjot
un dedzinot rudzu laukos
mušpapīra kaklautiņus
tad
aizturi elpu
kamēr
tavā pagultē
dažas
vakar salasītas puķes
naktstaureņu šūpuļtīklos
rotāsies
tad
paņem klēpī
aizvērtu plakstu pulsējošo trauslumu
un samiegojusies klusi padziedi
aijā žū žu…
mūsu naivā tuvuma
mirklīgajai bezgalībai
bet tu jau tāpat zini
ka tikai sniegā
rakstu…
kilometriem garas
mīlestības vēstules
uz tava pleca


miglāju aizdedz
šļakstiena daktīs
klusa ezera mala


nodziest vējlukturis
un aizpeld ar sveci
ūdens apsegta nakts


caurumi koka laivā
ir manām zvaigznēm…
un ērkšķogām aizbāzti


skumja ieelpa
lai ienirtu dziļi
pēc naktskrekla un dzērveņziediem


tavi mati ir ūdens
manējie –
vēl ir slapji

CAUR DURVĪM ATVĒRTĀM PIE PUĶĒM

turies cieši
tikai nepaliec greizsirdīga
kamēr es glāstīšu vizbulītes
mēnesnīcai uz krūtīm
un atvēris durvis ieraudzīšu…
kā uz baznīcu krustiem
zvaniķa sieva saplēš zeķubikses
kā baložu ligzdās Šagāla ota
krāso logus
kā mīlnieki peldina upē ābeļziedus
lai zirneklīšiem būtu laivas
kā karavīri gaida vilcienus ar lejkannām
lai beidzot aplaistītu puķes
ka puikas spēlē futbolu
ar vinnija pūka medus burciņu
kā māte savā priekšautā slēpj šokolādi
un apvainojusies aizlido
jo dēlēns svaigi klātajā gultā
atkal sabēris pieneņpūkas


snaudoša kamene
izmisīgi lidojumi leduspuķē
ziedputekšņi ziemā sniegputekšņo


pavasaris liepziedos
bites lūpu kaktiņš
medus ielijis acī


rūtains lakats apsedzis krūtis
caur rūti
tu un vijole


rudens atspulgs ezerā
mans atspulgs
rudenī


skrējiens caur novakari
acis cieši aizspiestas asaro
man un miglai


uz trausla zara
sniegpārsla uzsnigusi pirmā…
mīlestība


uz ceļiem nokrīt
arī uz plaukstām
lapas ziemas priekšā


sarmas medaljoni
ziemas kaklā
rudens kamols


aizsnidzis ceļš
pat kamanu pēdas
tajā basas


snieg
nosarmojušajā zirnekļtīklā
uz taureņa spārna


beidzu raudāt
tavas vēstules
žūst uz klavierēm


apsūnojusi pirtiņa
aiz durvīm
vectēvs un bērnība


trīs smilgas
caur ābolu aizkarā
ierāpo gliemezis


ziemas varavīksne
pār zirga muguru
vecmāmuļas sega


dzejoļu drānas
ezera krastā
ligzdo kailums


aizdedzināju balsi
ar kļavu nošlapām
tavā ēnā


ledus teleskopā izkūst saule
vien plīvurs no tās
zeltaini ezerā slīkst


trausli aizsalis ezers
daiļslidotāja saule
palikusi vieglāka


upē akmeņi
ziemā
tie ir gulbji


degošs sniegs
tam jāizkūst
lai nodzistu


nevaru saprast
vai pienā, vai sniegā…mēnesī
balts nakstauriņš

STEFANA-EZRAS …

MĪLESTĪBAS EPIFĀNIJA

mīlestība ir saprātīgs naivisms. tā nav filozofēšana par
to kā mīl, tie ir litri. tieši cik litrus lielai mīlestībai jābūt?
tieši tik cik asiņu litri plūst tevī. vislielākā mīlestībā
ir 6 litri, bet daudzi mīl mazāk, jeb nemīl nemaz.
mīl nemīl, mirt, nemirt – tāds ir jautājums. ja mīli –
nebaidies, mīli uz priekšu, mīli uz augšu – uz debesīm,
mīli mūžu, mīli mūžīgi, mīli. iemīlies, jo esmu vīlies
nemīlestībā. mīlestība ir noteicošā visuma jēga.
mīlestība ir matērijas māte, jo vispirms bija Mīlestība,
tikai pēc tam kosmoss, tikai pēc tam tu un es.


pasniedz man lukumu, spraitu un rokas
nomazgā man seju…
palīdzi man saprast domas
kuras neapzinos
noplūc narcisi,
izķemmē sūnas no maniem matiem
apmet kūleni… pret vilni…
izdomā laiku…
še, pārdod manus zelta zobus
uzbūvēsim savrupnamu Floridā
še, pārdod manus matus, tie ir sirmi
nopirksim kosmosa kuģi
un aizlidosim uz tāltālu galaktiku…
piedzīvosim patiesu sapni…
nu re, tagad es šļupstu, esmu bagāts un bez matiem…
toties sirreāli kļuvis laimīgs


ieskaties raudošajos mākoņos
aizver acis
saule nav melna
tu pat nezināji
ka ir mīlestība…
tu piedzimi samērā nesen
tu piedzimi vējā
es biju kurls ģitārists
tu kļuvi mēma aiz prieka…
es rakstu tikai pārdomas
par tevi un par mīlestību…


AKURĀTISMS

nekur tālu es neredzu esmu tuvredzīgs uzņēmējs
aiz katras čupiņas pāraug kārdinājumi
viņi aug un mēģina izstiepties līdz tavām acīm
kuras ir pārgurušas un redz tikai slikto
ak es nabags redzu tālāk par piekūnu
un manas acis ir modras
es atšķiru labo no ļaunā un atvairos no tuvredzības
es esmu starp dvēseli un miesu
miesa ir bāla bet dvēsele kā pati saule staro
un apspīd pat vistumšāko zvaigzni
un pašu vareno mēnestiņu
kas kā mazais princis ar savu vientulību
apputekšņo katru ziediņu…

SEPTIŅAS BALTAS KALLAS

jau priežu pumpuri
ziedputekšņu miglā
apsarmojusi laime
man pietiek ar tevi
divatā mēs esam viens
dzeguzīte, baltmaize un kvass
vasarā iesauļojusies pasaule
es ticu, bet brīnos kā neticīgs
mīlestība nāk no austrumiem


pirmais sniegs roku ziemai rudens
dvēsele dzīvos mūžīgi un nemirs
purva lakstīgala dzied un nerimst
klaiņo vējš un nemierīgi stāsta par mieru
par Dieva dvašu, par tevi, par pirmo Ievu
purva lakstīgala lūgsnu cilpās aptur laiku
Jaunais Ādams klauvē… vecais atver
miera ostā piestāj svētais, pazemīgs, jo sevī vīlies
un atskatoties sauc: nožēlojami ir visi grēki
mīļie, lūdzu, piedodiet un mīliet