JUBILEJAS SAULES TEKSTS UN BILDES (paldies bildinātājiem)

Saule nav nejaušība. Ja līst, snieg, vējo un salst nedēļām, ticēt, ka saule sāks spīdēt tieši 1.maijā, ir neticami. Dievam saulaino dienu lūdzu, taču mazo, ērcinošo šaubu mākoņdaudzums brīžiem pieklīda. Par sevi pasmējos un turpināju ticēt tālāk.

Pirmā dāvana – dzīvība. 1.maija rītā pamodies un sapratis, ka vēl esmu, ļāvu sevi piestarot pateicībai par dzīvību un izlūgto sauli. Tā pār visu manu 21918. dzīves dienu meta savu spožo loku.

Pateicībā Kārlim Gustavam fon Zīversam par skaisto Cēsu parka ieleju un mūsu baznīciņu kalnā, dziesmot nolēmām Kārļa kalniņā. Zinājām, ka atnāks tie, kuriem jāatnāk, jo sociālās zvejošanas tīklus publiskajā telpā apzināti neizlikām. Izsūtījām vien ielūgumus tām e adresēm, aiz kurām kaut mazliet pazīstami dvēsa dvēseles. To salidojums arī sanāca.

Pirmo dienu no savām 21918 dzīvoju mierīgs. Mierīgs pieštepselējos, mierīgs dziedāju. Mierīgs par dēliem, draugiem, ticības brāļiem un māsām, mierīgs par visiem savējiem. No šīs dienas visi planētas cilvēki ir manējie. Ne viņu pašu dēļ, bet viņos iemūžinātās Dieva Saules Kristus atspulga dēļ. Lai cik daudz dažu ir dzīvojuši un miruši par Kristu, Viņš dzīvoja un mira par visiem.

Daļa no šiem savējiem – vissavējākie, bija atnākuši pēc manas laipas uz viņiem – grāmatas “Ielūgums uz dzīvi”. Ne uz to dzīvi, ko dzīvo nost, nost nodzīvojot arī mūžīgo, bet uz jau šodien pieejamo nebeidzamo. Tā staro no visa. Gan saulē, gan nezālē, kas apsteidz zāli, lai īsi ar saviem zilajiem ziediņiem pagūtu noslavēt Radītāju, gan strazdā, kura visi lidojumi aptrūka loga debess atspulgā un kuru siltu paraku zem papardītes.

No šodienas es arī vairs neesmu dziesminieks, jo nu par tādiem apsaukājas daudzi. Kad nedaudz piesavinājos šo nosaukumu, tas vēl bija sinonīms vārdam “bards”, kas sensenajiem druīdiem bija kas līdzīgs diakonam, kam atļāva dziedāt tā atklāsmes tautai instrumenta pavadījumā. Šodienas dziesminieki izpilda aizvien mazāk sirdīm iztulkojamu atklāsmju, aizvien mazāk tekstos ir tautas dzejas, tautas kultūras misijas, jo visi esam paguruši un apjukuši. Arī es biju paguris un apjucis. Taču kad sociālā partizāna uzplečus noplēsu un ar tiem iekūru savu maizes krāsni, atžirgt sāku jau pēc pirmā pašizceptā klaipa, atgriežoties arī skaidrībai. No šodienas es esmu dziesmu rakstnieks. Jo tik garas dziesmas raksta tikai dziesmu rakstnieki.

Par savas dzimšanas 21918. piemiņas dienu esmu pateicīgs: Pestītājam Kristum un Viņa Mātei; aizbildnim pravietim Elisejam un visiem svētajiem; lūgšanu grāmatiņu mūža garumā deldējušajai mammas mātei Annai; tēta mammai Bertai un viņas Dziesmu grāmatai; ģeniālajai mammai Vijai Elizabetei, kas bija tā, kas bija, gan Kremlī, gan Strenčos un kuras aizlūgšanu balss jau skan līdzi manām dziesmām un kuras mūža miers starp divām dzīvām pareizticīgo baznīciņām uztur veselīgu nemieru manā sirdsapziņā, neļaujot tai aizsnausties; tētim Arturam, vienkārši aktierim un ironijas ģēnijam; māsai Kristianai Sofijai par viņas neparasto mākslu un pacietību, brālim Jurim un visai viņa dzimtai, māsas meitai Bertai Ksenijai par to, ka viņa vēl kā bērns pirmā iesaucās, ka grib būt pareizticīga; saviem Kristus un Dievmātes dāvātajiem dēliem, vedeklai Unai Ripsimē, mazmeitām Esterei un Madarai Annai; ar Dieva prātu apveltītajai neprātīgajai sievai Līgai Annai; manas dvēseles tēvam igumenam Jevgēņijam (Rumjancevam), bez kura svētības un padoma, iespējams, gulētu labi apkopts, taču jau kapos; Krusta Skolas mūzikas skolotājam bez vārdiem Gintam Solam, bez kura Krusta Skolas iemūžinājums nekad nebūt tāds, kāds tas ir – mūžīgs; saviem bērnības draugiem, skolotājiem, savam kristītājam mācītājam Atim Vaickovskim, pirmajam biktstēvam profesoram tēvam Robertam Feldmanim, pareizticības ceļa pirmo un vēlāk tik dažādo soļu līdzgājējam tēvam Jānim Kalniņam, domubiedram kardinālam Jānim Pujatam, Krusta Skolas apvērsumu manī radījušajam dziesmu rakstniekam Borisam Grebenščikovam, radošās paklausības trenerim Zigmaram Liepiņam; arī tiem Krusta Skolas pirmās mīlestības uz Dievu ticības draugiem, kuri pēdējo dekādi mani piebūruši sev par ienaidnieku, jo pirmo reizi savā kristieša dzīvē sāku vingrināties pildīt visgrūtāko Kristus bausli – mīlēt savus ienaidniekus (šī vingrināšanās mani noveda arī līdz jau minētajam lēmuma sadedzināt maizes krāsnī sociālā partizāna uzplečus); joprojām līdz siltām atmiņu asarām pateicīgs esmu Nellijai Vāvulei, savai pirmajai audzinātājai no 1. līdz 5. klasei, vienīgajai skolotājai, kuru mīlēju un mīlu joprojām; arī savam vēlīnajam, nekad dzīvajā nesatiktajam un pirms 37 dienām mūžībā pierakstītajam draugam Brigitai Krūmiņai, Gengo.Lv “japānietei”, kas mantojumā man atstāja sava vectēva radošo, no neglābjamas politikas atsvabinošo novēlējumu “dzīvosim, meitiņ, tam visam garām”; arī Tālivaldim Tālbergam par viņa ticības vientiesību un lūgšanu pilno draudzību. Tos, kurus nepieminu šajā sarakstā, turpinu pieminēt savās lūgšanās.

Paklanos visu to priekšā, kuriem pieskāros ar savu autogrāfu un ar kuriem turpināšu draudzību savās dziesmās. Arī visu to priekšā, kas ar saviem objektīviem apturēja laiku fotogleznās, jo vietā, kādā tikāmies, nav iespējams neviens foto rakurss, kas nesanāktu kā glezna.

Pateicīgs esmu arī kultūras ministrei Dacei par man veltīto pateicību. Cik spēšu, ieguldīšu vēl, Dace.

Mūsu dzimtā planēta savā laika lidojumā gatavojas pagriezienam, pirms kura piesprādzēties vēlams visiem un jau laikus. Process vairs nav pat globāls – tas ir kosmisks, jo grēks kā bija, tā turpina būt kosmiska katastrofa. Lielie procesi fiziski vairs nav ietekmējami, tikai metafiziski. Ja naivā tukšrosībā un sirsnīgā neauglībā divas dekādes ar savas varēšanas ilūziju mums sevi piemānīt izdevās, tad nu gan klāt laiks no transa izķepuroties un pagūt atgriezties īstenībā. Īstenība ir viss, kas pagātnē dzīvo dzīvāk kā tagadnē – Bībele, Dainas, Brigaderes trīsvienība “Dievs, Daba, Darbs”, Virzas “Straumēni”, LPSR dižgari Vācietis, Ziedonis, Ezera, Belševica, Elsbergs, ImKa un neskaitāmi citi, kuriem ar pēcatmodas transu nav nekāda garīga kultūrsakara.

Viss ir ļoti vienkārši, jo mīlestība dzīvo vienkāršībā. Arī īstenība tai turpat līdzās. Ticība, lūgšana, radīšana, mīlestība, maizes cepšana, nama darīšana, stādīšana, ravēšana, konservēšana, mērena ēšana, mērena tērzēšana, neierobežota mīlestība uz Dievu, cilvēkiem un visu Viņa brīnumu pasauli – vienīgie īstie darbi. Piesprādzējamies pie īstenības un PIE DARBA!

Kaspars Dimiters,
dziesmu rakstnieks ッ
2017.gada 2.maijā