ANDRA FOTINA MANFELDE: «SVEICU DZIMŠANAS DIENĀ AR VĀRDIEM … »

Krimuldas krustaskolnieki 1994.gadā. Andra Manfelde pirmajā rindā vidū.

… PAR PIRMO AIZ LIELĀS DIENAS

Gandrīz vienmēr Pirmais maijs ir diena pēc gavilējošā nakts sauciena “Kristus augšāmcēlies!” Teju 2000 gadu šīs gaviles satricina tumši snaudošo zemi un dvēseles. Dzimt laikā, kad ne tikai pumpuri veras vaļā, bet arī altāra vārti, ir vairāk nekā skaisti. Izrādās, Pirmajam maijam ir daudz dziļāka nozīme nekā darba ļaužu solidaritātes gājienam, par ko bērnībā un jaunībā priecājāmies “Hristos anesti” vietā saukdami urravas sarkanajiem karogiem un neļķēm. Izrādās, bijām dzimuši laikā, kad sarkanā – Kristus augšāmcelšanās krāsa mums tika nolaupīta tāpat kā Lieldienu liturģija. Un tomēr, pazemīgā zeme ir paklausīgāka Radītājam nekā cilvēka prāts un kaut ko būtisku mums, rūpju nomāktajiem, atgādina. Ik maiju atkūst, atplaukst, aizlīst izsmaržodama. Lūk, saulainiem taureņu spārniem plivinās brīnums. Maijs izzied, lai dotu augļus. Ik gadu maijā Kādas neredzamas Mīlestības skubinātas, putekļu sīkuma sēkliņas gluži kā Evaņģēlijā sinepju koks, veidojas par ziediem, augļiem un kokiem, kurā, iespējams, drīz sēdīsies debesu putni. Mēs esam līdz aklumam un kurlumam noguruši. Bet pēkšņi Kaspars dzied. Vai bērns saka – “balodītis!” ieraudzīdams vārnu. Sauc –“pils!” iedams garām silikātķieģeļu piecstāvenei. “Ja jūs nekļūsiet kā bērni…” Tā dzīves lasītprasmi mums māca ne tikai baložvārnas, piļu daudzstāvenes, bet arī dziesmas. Kaspars notis nemaz nemākot. Tikai viņa dziesmas mums mācījušas, ka Evaņģēlijs ir notis, kuras ievērojot iespējams kļūt par dziesmu, oratoriju vai simfoniju.

Dimitera ģimene ir mani draugi. Varbūt pat vairāk – audžu vecāki, aizbildņi, vecākie brāļi un māsas, kas šajā ceļā no Pirmā maija parādes uz pēdējās dzimšanas dienas liturģiju, gājuši man labu gabalu priekšā. Ja nebūtu viņu, tajā rudenī pirms divdesmit trīs ar pusi gadiem, man nemaz nebūtu kur iet. Toreiz novembrī Kuldīgas mācītājs Viesturs teica – “uzrakstīšu vēstuli par tevi, Kasparam Dimiteram ir “Krusta skola.”” “Dimiters? Kas tas tāds?” – es domāju un iztēlojos Stabulnieka bārdu. Jo tālajā grēku zemē, kurā ilgstoši biju dzīvojusi, viss, arī bērnībā redzētais, tika aizmirsts. Aizbraukusi sapratu, ka Kaspars tomēr kaut kur redzēts. “Kaut kur” – melnbaltā televizora kastē reiz viens bārdains dziedāja “lai piedeg pīrāgs, lai tas deg.” Kad “Krusta skolas” vadītājā atpazinu neveiksminieču un Ķīšezera apdziedātāju, kļuva drošāk.
Toreiz novembrī, sākās mana dzīve. Tik grūta un auksta, bez ierasti melīgā atkarību siltuma. Šobrīd atskatoties zinu, ja šinī jaunās dzīves sākotnēji šķietami aukstajā okeānā nebūtu Kaspara izdziedātās “dziesmu salas”, es bēgtu atpakaļ ierastajā postā. Pirmajā Krimuldas gadā ik sestdienu, reizēm ar aizturētu elpu, reizēm slēpjot pustumsā un plaukstās asaras, es klausījos “zemas manas debesis” vai “baiļu un izmisuma tumsā.” Tolaik nesapratu, ka “mana dvēsele slavē to Kungu” nav Kaspara, bet gan Dievmātes teiktie vārdi. Izdziedāti tie kļuva par jaunu valodu, kurā patverties un augt. Un es augu līdz ar “Krusta skolas” albumu, jo “uz galda glāze ūdens un viss tajā iekšā”. Augu līdzi albumam “Rīgas laiks”, stāvot pie Kosas ezera un prātojot, vai tiešām dziļumā mēdz būt tik tumši. Ar Kvazimodo dziedājumu par sāpēm, kas pasaulē šai valda. Ar rindām no Kaspara dzejas grāmatas, par to ka miklos kabatslakatiņos autors nav atrodams, bet gan Marijas Magdalēnas matos. Arī studējot lietišķajos, kad reiz man nebija kur nakšņot un es sēdēdama uz Katedrāles kāpnēm nesāku pinkšķēt tikai tāpēc, ka dungoju Toma Sojera “man pieder ielas vidus, kādu gabalu virs bruģa.” Kasparam dziedot esam dejojuši ar bezpajumtniekiem pie Pēterbaznīcas. Atspiedušies pret Krišjāņa Barona sētu Āgenskalnā klausījušies – “pēc lietus ir vieglāk, kā raudājis klīstu.”

Kad es iedomājos par Kaspara dzīvi un dziesmām, es it kā redzu sarkanu punktiņu – Lieldienas liturģijas krāsu vēl neatminamā, tāltālā pagātnē. Lūk, Vijas mamma uzāvusi sarkanas kurpītes un kalpu meiteni pamana saimniekdēls, Vijas tētis. Gluži kā pasakā sākas noslēpuma stāsts, kas savijas un aizritinās līdz šai pirmajai maija dienai, kad no viss sīkākajām sēkliņām izaug skaistākie ziedi. Salapo dadži un pienenes, baltais amoliņš Murjāņu dārzā. Mēs visi esam tādas mazas nezāļu sēkliņas, kuras Dievs atrod izgāztuvēs, ne dārzos. Un paiet desmit gadi, divdesmit, četrdesmit un sešdesmit, līdz beidzot kļūst redzams, ka nekas nav nejaušs un velts. Sīks, sarkans pagātnes punktiņš, gluži kā pavasara zirneklītis, savijis dzejas pavedienus, kļuvis par balsi un stīgām. Kādam Dievs dod ausis, lai klausītos, kādam, lai rakstītu, kādam lai dziedātu. Viens no mums kļuvis par stīgu, kas modina asaru kamolu otram krūtīs. Asaru kamols noveļas kā Lācara akmens un uz brīdi elpojam augšāmcelti un brīvi. “Šis ir pirmais tāds rīts, nekad vēl tāda nav bijis… debesis pēkšņi ar zemi, kāds vietām samainījis…”

Šodien esam saņēmuši Kaspara ielūgumu uz mūsu vienīgo dzimšanas dienu. Pilngadību, kad mums visiem būs trīsdesmit trīs.

Andra Fotina

2017.gada 13.aprīlī, Lielajā Ceturdienā, Dubultos