Valsts prezidentam R.Vējonim, Izgl.ministrei I.Šuplinskai, Labklājības ministrei R.Petravičai, Veselības ministrei I.Viņķelei, VDD priekšniekam N.Mežvietim, Ekonomikas ministram R.Nemiro, Finanšu ministram J.Reiram, Valsts kultūras ministrei D.Melbārdei, Ministru prezidentam K.Kariņam, Ārlietu ministram E.Rinkēvičam, Iekšlietu ministram S.Ģirģenam , Saeimas priekšsēdētājai I.Mūrniecei, VID ģenerāldirektorei I.Jaunzemei, VP priekšniekam ģenerālim I.Ķuzim, Saeimas kancelejai un 100 Saeimas deputātiem
VĒSTĪJUMS «NOSKUMUŠAIS PRIEKS»
JEB
IESNIEGUMS JUMS:
LŪDZU, DODIET ATBILDI, KAS NOTIEK AR CILVĒKIEM, AR JUMS UN AR VALSTI.
Cilvēki ļoti daudz mirst. Ļoti maz cilvēki dzimst. Mūsu dzīves veids ir slims. Mūsu ģimenes ir slimas. Netiek godāts tēvs kā galvenais ģimenē. Māte kāpj pa karjeras kāpnēm. Bērni netiek nosargāti. Bērni ir lielākais brīnums ģimenei un valstij.
Uz ielām redzami tikai noskumuši cilvēki. Visiem rokās viedtālrunis – kā kompass. Cilvēki vairs neredz viens otru. Cilvēki ir noskumuši un piekusuši. Līdz nāvei. Visi turas pēdējiem spēkiem – gan VID darbinieki, gan lielveikalu darbinieki, gan ārsti un medmāsiņas, gan skolotāji, gan policisti, gan veci, gan jauni, gan ministri, gan prezidenti, gan auklītes, gan pavāri, gan sētnieki, gan apkopējas, gan šoferi, gan vectēvi, gan vecāsmātes, gan aizbraukušie, gan palikušie, gan bērni.
Diagnoze cilvēkos ir šāda – neziņa, trauksme, bailes, nemīlestība, noskumšana, neprieks un katastrofāls naudas trūkums. Mokoši. Un tā mēs visi dzīvojam – ceļamies, ejam, braucam, darām, kopjam, gatavojam, guļam – visi kā neziņā, kā komā.
Tā turpināties nedrīkst. Tas, ko es šobrīd runāju, nebija jāsaka man, bet Latvijas prezidentam, vai vismaz prezidenta sievai. Nevar tā būt, ka visi valstī tā mokoši jūtas, bet neviens nesaka STOP. Un tas, ka prezidents nesaka STOP, tā ir tautas nodevība. Valsts prezidents ir Latvijas ģimenes/tautas galva, tātad, mūsu valsts tēvs. Ja tēvs nevar pateikt simts ģimenes kalpiem un VID-am “pietiek mocīt Latvijas cilvēkus, dzīt tos trimdā, izmisumā, kapā!”, ja ģimenes jeb valsts galva nav kopā ar tautu nevienā tās sāpē, rodas jautājums, kāpēc tāds amats “prezidents” ir vajadzīgs vispār.
Laikā, kad augšāmceļas Kristus un Dievs ar visiem mums, grēciniekiem, vēl paciešas, es, Līga Dimitere, jums saku: Jūs, 100 cilvēki, runājiet cilvēku valodā. Runājiet cilvēku balsī. Jūtiet cilvēku sāpi. Neesiet 100 cilvēku sekta. Tādi ārprāta likumi, kas ir pieņemti, nav domāti cilvēkiem, bet gan koncentrācijas nometnē slodzītiem. Piespriestie nodokļi, ko jūs iekasējiet no savas valsts pilsoņiem, ir rekets. Jums neinteresē, ka cilvēkiem jūsu likumi un nodevas rada strīdus, ģimeņu šķiršanās, bērnu ciešanas. Bet vecie cilvēki vien bezspēkā noraugās – klusi pirms nāves.
Vai jūs, prezidenti, ministri un visi pārējie, no kā ir atkarīgas cilvēku dzīves, tiešām neredziet un nesaprotiet, ka cilvēki tā dzīvot tālāk vairs nevar. Nav spēka. Nav prieka.
Ja nebrēkšu es, tad brēks akmeņi. Un labāk pateikt STOP, pirms vēl nav beigas. Nevis tad, kad mūs visus kā pīšļus un putekļus noslauka no šīs zemes, kurā ir noskumis prieks.
Līga Dimitere
2019.gada 12.martā,
Kristus Augšāmcelšanās Svētkus gaidot