Tituldzejojums no jaunās grāmatiņas “Mātes Latvijas vēstule – Atskaņu dienasgrāmata” ar audio pielikumu (CD), kurā 54 dzejojumus ielasījis aktieris Gundars Āboliņš. Grāmatiņa klajā nāks š.g. 21.augustā, manas mātes, aktrises Vijas Artmanes deviņdesmitās piemiņas jubilejas dienā kā veltījums viņai.

Kur esi, dēls? Jau viesnīcā vai teltī? Vai arābus lūgt, lai man druvas zeltī? Te nu tik vientuļi. Mirst ūdens, akai vinda. Neviena kaimiņa. Vien baļķvedēju rinda. Aug klajums bezgalīgs. Zūd pagalmi un sētas. Trauc milzu traktori – līdz apvārsnim velk rētas. Reiz ducim saimnieku te bij ko čakli ecēt. Nu vairs ne kumeļu, ne zelteņu, kam tecēt. Lūzt klusi mugurkauls i klētiņai, i rijai. Nav bēda jālūko līdz tālai Sibīrijai. Tā jau tepat – pa taciņām, kas bija. Drīz prom būs Latvija un klāt būs Sibīrija. Kur esi, meitēn mans? Nē, nu jau tu par māti. Kas jūs tā dīdīja, ka jūs tā izvazāti? Vai man bij zelta maz, kas dalīts audžu audzēs? Kā es jūs saudzēju! Vai svešums jūs tā saudzēs? Jau jūtu akcentu, kad vēl pa retam zvani. Un bērni nerunā vairs latviski ar mani. Pat tie, kas šeit – vēl nebēgušo pulki… Lai viņus saprastu, jau vajadzīgi tulki. Līdz asinīm man klusējot kost mēlē… Vien pāris dekādes un zaudēts viss šai spēlē. Gan skolas piebeigtas, gan viensētas, gan miesti. Stāv senču guļbūves, kam debesis sen griesti. Es jau vēl paciešos, vēl mazliet ceru, gaidu. Vēl svētkos padziedu, vēl Ziemassvētkos smaidu. Šai tūkstošgadē man ir pirmo reizi jausmas – vairs mīla nevieno, varbūt vairs tikai šausmas… Nē, es jūs nebaidu, mans dēliņ, meitiņ manu. Es labāk uzrakstu, kā senāk, nevis zvanu. Jau vārdu nebija, kad lidmašīnās kāpāt. Nu tikai mūžīgie – ko Dievu lūgt, ne pļāpāt. Uz ceļiem pamestiem – līdz asinīm uz ceļiem – aizvien te vientuļāk ar senčiem vien un veļiem. Ar baltu grāmatu un pļavu madarainu, ne mēmi vainojot, bet pavadot ar dainu. Lai kā aug pilsētas, kaut miljons stāvos krautas, bez dzīvām viensētām un laukiem nebūs tautas. Jau zemi tricina, dzen katastrofas krīzē, bet man ir vienmēr te zaļš miers kā paradīzē. Bet tukšas nepaliks ap mani tukšās āres. Bēgs citas tautas šurp – kā siseņi, ne spāres. Tām plūdi pavēstīs un lava atklās tieši, ka man vairs tautas nav. Un šurp trauks cittautieši. Sirds pilna, ai… Drīz punkts un rakstīt beigšu. Vēl tikai pēdējais, ko novēlot jums teikšu: par māti Latviju tik tie jūs mani sauksiet, kas laukos atgriezties uz tēvu zemi brauksiet. Nav spēka liekuļot līdz asinīm uz ceļiem. Es sen jau zemnīcā uz plikiem kartupeļiem. Vai māti tik uz svētkiem bērni rotā glīti? Tad baro nabagus un cienā bārenīti. Jūs mani pametāt, jo ne pēc manis alkāt. Es bārene. Jums nebūs mani valkāt. Gan tuvos mīlu es, gan tālu tālēs rautos. Ja mani mīlētu, pie manis vien jūs kļautos. Šo rakstu ziedonī. Ir nakts un zvaigznes zalgā. Man palīdz Indriķis, kas dzīvo Vecpiebalgā. Vēl ceru – dzīvas vēl te pulsē tautas vielas. Bet asinsvadi man ir taciņas, ne ielas…

Zuda Latvija, no Dieva kad atvija.

Kivič, tev plok reitings. Ar publiski pausto “taisnību” tu lolo sapni virtuāli atgūties, jo ceri, ka reaģēšu simetriski. Nesanāks, lai gan 62 gadu laikā neviens nebija atļāvies šo melu teiksmu par manu sēdēšanu paust publiskajā ēterā. Tā bija vien regulāra mūdzīšanās komentāros zem manām dziesmām vai tekstiem. Vēl padlaikos, nākot mājup no vakarenes, kāda kundzīte, mani ieraugot, ieplēta acis un vaicāja: tu jau laukā? Pretvaicāju: no kurienes? Tad arī uzzināju par “taisnību”, ko nu plašumā atgremojis esi tu. Neticu reinkarnācijai, bet tavā gadījumā varētu būt, ka tu esi tā pati pie vakarenes sastaptā kundzīte. Zinu, tu esi vienkāršs puisis no laukiem un padlaikos vēl biji bebis, kam leģendāru pilsētnieku likteņiem pieeja vēl liegta. Manam tētim no pirmās mīlestības laulība nesanāca, taču auglis bija – viens ļoti ļoti rūgts – mans nabaga pusbrālis Dainis, kuru pirms dažiem gadiem pats izvadīju mūžībā. Dainis cietumā sabija 13 reizes. Par zādzībām. Vēl manā mazpuikas laiku atmiņā, kā viņš zvana tētim no Valmieras cietuma. Reiz arī ciemojās pie mums Rīgas dzīvoklī. Krusta skolas periodā kā misionārs ar ģitāru pāris reizes biju Matīsa cietumā, kur sastapu arī Daini. Vēlāk, smagā likteņa sagrautam, Līga viņam sarūpēja sociālu mitekli Rīgā, kur reizēm viņu apciemojām. Kad vēl nebiju pat pusaudzis, Dainis aiz restēm jau dīrāja savus pirmos kalendārus, neslēpjot, ka ir Dimitera dēls. Un, ja jau Dimitera, tad jau noteikti arī, ka Artmanes. Zeki tādu pasaku gan neizplatīja. To ģenerēja brīvie, līdzīgi tev, sentenku atskaņotāj. Dainis bija zaglis, ne izvarotājs. Izvarotāji 13 sodāmības nepiedzīvo, jo viņus agri nosit. Ja tev galvā nebūtu biezpiena pankūkas, kā manu Krusta skolas albumu reiz pagodinājušam, tev vajadzētu jēgt svarīgu zeku lietu, proti, ja es būtu bijis krimināli slodzīts par izvarošanu, pie manis uz Krusta skolu rehabilitēties zeki nebraukātu. Mūsu slaveno krucifiksu, kas stāv mūsu pagalmā vēl šodien, Krimuldā grieza Valentīns, kas, cik sapratu, 15 kalendārus plēsa par ‘slapju’ lietu. Arī Daniēls, kas, sekojot racējiem, izbēga no Jelgavas cietuma pa tuneli, uz brīdi glābiņu cerēja rast Krimuldā. Daniēls pazuda ātri, neizturēja un pēc neilga laika iekrita atkal. Milleniumu mijā rakstīja man no Daugavpils ‘gulbja’, ka griežot šaha figūriņas priekšniekiem, jo bija izcils galdnieks. Kad pēc daudziem gadiem iznāca, kādu laiku dzīvoja cerībā, ticībā ar sirsnīgu sievu no Centrāltirgus. Kādā reizē tomēr sadzērās un saplēsās ar zemessargiem. Reanimācijā pie samaņas vairs nenāca. Līga viņu apciemoja, kad viņš svēra vairs tikai dažus desmitus kg. Arī pats pirmais džeks, kura dēļ vispār sākām domāt par atkarīgo, pasēdējušo jauniešu atkopšanu, bija ar restotu pieredzi un adatu sēdekļa vietā. Tā, lūk, dislaiku bot Kivič. Ar bābu basņām tev nesanāks gods pat gadiņu būrī pasēdēt (skat. KL 158.pantu), tāpēc glābies, cik spēka. Pašreizējais tavs muldamgalerts liecina, ka esi iepakots sintētiskā femīņu placentā, no kādām maskulīni vīri nerodas. Lai kā un lai ar kādām spēka zīmēm nenotetovētos. Kad brēksi pēc žēlastības, Andri, mēs ar Līgu tev palīdzēsim.

Kaspars Dimiters,
dziesmu rakstnieks

12.07.2019

Šodien, pirmajā maijā, kad pavasars Latviju paijā, atceroties savu tēvu, savu māti un vispasaules darbaļaužu solidaritāti, daudz vairāk, kā pirms sešdesmit diviem nu zinu, un, pateicībā Dievam, savu 62. dzimšanas dienu svinu. Dievs sirdī man vaicā: ko, bērns, nu vēlies? Atbildu: Kristus lai mūžam ir augšāmcēlies!

Ziema pagāja arī skaņu režīmā. Noskaņoja vecākā dēla Jēkaba pirms padsmit gadiem rakstītās mīlestības dzejas, kuras visas viņš veltīja savai mīlestībai sievai Unai. Dēla dzejas brīvais pants silti gūstīja mani visas ziemas garumā un nu savu pirmo dzimšanas dienu svin albums “Durvis pilnas ūdenskritumiem” – Jēkaba dzejas un manas mūzikas saskaņojums.

Pagaidām YT saite. Vēlāk būs citas. Ja kādam vēlme – klasisks CD, lūk, tālrunis un pastkastīte:
25451826, kaspars.dimiters@gmail.com

Valsts prezidentam R.Vējonim, Izgl.ministrei I.Šuplinskai, Labklājības ministrei R.Petravičai, Veselības ministrei I.Viņķelei, VDD priekšniekam N.Mežvietim, Ekonomikas ministram R.Nemiro, Finanšu ministram J.Reiram, Valsts kultūras ministrei D.Melbārdei, Ministru prezidentam K.Kariņam, Ārlietu ministram E.Rinkēvičam, Iekšlietu ministram S.Ģirģenam , Saeimas priekšsēdētājai I.Mūrniecei, VID ģenerāldirektorei I.Jaunzemei, VP priekšniekam ģenerālim I.Ķuzim, Saeimas kancelejai un 100 Saeimas deputātiem

VĒSTĪJUMS «NOSKUMUŠAIS PRIEKS»
JEB
IESNIEGUMS JUMS:
LŪDZU, DODIET ATBILDI, KAS NOTIEK AR CILVĒKIEM, AR JUMS UN AR VALSTI.

Cilvēki ļoti daudz mirst. Ļoti maz cilvēki dzimst. Mūsu dzīves veids ir slims. Mūsu ģimenes ir slimas. Netiek godāts tēvs kā galvenais ģimenē. Māte kāpj pa karjeras kāpnēm. Bērni netiek nosargāti. Bērni ir lielākais brīnums ģimenei un valstij.

Uz ielām redzami tikai noskumuši cilvēki. Visiem rokās viedtālrunis – kā kompass. Cilvēki vairs neredz viens otru. Cilvēki ir noskumuši un piekusuši. Līdz nāvei. Visi turas pēdējiem spēkiem – gan VID darbinieki, gan lielveikalu darbinieki, gan ārsti un medmāsiņas, gan skolotāji, gan policisti, gan veci, gan jauni, gan ministri, gan prezidenti, gan auklītes, gan pavāri, gan sētnieki, gan apkopējas, gan šoferi, gan vectēvi, gan vecāsmātes, gan aizbraukušie, gan palikušie, gan bērni.

Diagnoze cilvēkos ir šāda – neziņa, trauksme, bailes, nemīlestība, noskumšana, neprieks un katastrofāls naudas trūkums. Mokoši. Un tā mēs visi dzīvojam – ceļamies, ejam, braucam, darām, kopjam, gatavojam, guļam – visi kā neziņā, kā komā.

Tā turpināties nedrīkst. Tas, ko es šobrīd runāju, nebija jāsaka man, bet Latvijas prezidentam, vai vismaz prezidenta sievai. Nevar tā būt, ka visi valstī tā mokoši jūtas, bet neviens nesaka STOP. Un tas, ka prezidents nesaka STOP, tā ir tautas nodevība. Valsts prezidents ir Latvijas ģimenes/tautas galva, tātad, mūsu valsts tēvs. Ja tēvs nevar pateikt simts ģimenes kalpiem un VID-am “pietiek mocīt Latvijas cilvēkus, dzīt tos trimdā, izmisumā, kapā!”, ja ģimenes jeb valsts galva nav kopā ar tautu nevienā tās sāpē, rodas jautājums, kāpēc tāds amats “prezidents” ir vajadzīgs vispār.

Laikā, kad augšāmceļas Kristus un Dievs ar visiem mums, grēciniekiem, vēl paciešas, es, Līga Dimitere, jums saku: Jūs, 100 cilvēki, runājiet cilvēku valodā. Runājiet cilvēku balsī. Jūtiet cilvēku sāpi. Neesiet 100 cilvēku sekta. Tādi ārprāta likumi, kas ir pieņemti, nav domāti cilvēkiem, bet gan koncentrācijas nometnē slodzītiem. Piespriestie nodokļi, ko jūs iekasējiet no savas valsts pilsoņiem, ir rekets. Jums neinteresē, ka cilvēkiem jūsu likumi un nodevas rada strīdus, ģimeņu šķiršanās, bērnu ciešanas. Bet vecie cilvēki vien bezspēkā noraugās – klusi pirms nāves.

Vai jūs, prezidenti, ministri un visi pārējie, no kā ir atkarīgas cilvēku dzīves, tiešām neredziet un nesaprotiet, ka cilvēki tā dzīvot tālāk vairs nevar. Nav spēka. Nav prieka.

Ja nebrēkšu es, tad brēks akmeņi. Un labāk pateikt STOP, pirms vēl nav beigas. Nevis tad, kad mūs visus kā pīšļus un putekļus noslauka no šīs zemes, kurā ir noskumis prieks.

Līga Dimitere
2019.gada 12.martā,
Kristus Augšāmcelšanās Svētkus gaidot

Uz ļoti senas aitu kūtiņas atjaunotiem pamatiem jau pavasarī turpināšu būvēt pērn iesākto baznīciņu. Būvēju to vienatnē, reizēm palīgos aicinot mūsu naivo gleznotāju Jurīti. Sūtu dievpalīga balodīti arī pie jums, Dieva mīļotie cilvēki.

Kaspars Dimiters /010557-10531/
Konts: LV63UNLA0001046716777
SWIFT kods: UNLALV2X

+371 25451826
kaspars.dimiters@gmail.com
krustaskola.lv

2019.gada 7.martā Latvijā

Continue reading →